"Uz liela un stāva kalna parādījās brīnumaina gaisma. Tā izskatījās kā zvaigzne, kuru ieskauj gaišs, zelta burtu loks. Kad cilvēki to ieraudzījuši, viņi devās pie kalna, lai gaismu aplūkotu tuvāk, tomēr uzkāpt kalnā un pārlasīt zelta burtus viņiem neizdevās." Tā 1905. gadā stāstā-pasakā "Laimes gaisma" rakstīja Jons Biļūns.
Ludišķu kalnā esošo kapa pieminekli J.Biļūnam sauc arī par Laimes gaismu. J. Biļūns nomira tālu no dzimtenes, Zakopanē, Tatru kalnu pakājēs, Polijā 1907. gadā. Tur viņš tika apglabāts, jo viņa sievai Jūlijai nebija naudas, lai viņa ķermeni nogādātu uz dzimtajiem Anīkšķiem. Būdams dzīvs, rakstnieks savu testamentu uzrakstījis dzejolī:
Kad es nomiršu, apglabājiet mani
Uz Šventājās upes krasta:
Lai kaps raudzītos uz sādžu,
Kur es kā bērns uzaugu.
Biļūna griba tika izpildīta 1953. gadā. Rakstnieka pīšļi tika pārcelti no Polijas uz Lietuvu un apglabāti pie Anīkšķiem, Ļudišķu kalnā.
1958 gadā uz kapa tika uzcelts piemineklis. Kapa pieminekli par Laimes gaismu nosaucis tā autors, arhitekts Vītauts Gabriūns. Idejas par laimes gaismu tika pārvērstas granītā, akmens apvienojis laimi meklējošu cilvēku ilgas. Ikviens, kas ierodas Anīkščos, atnāk arī šeit. Jonam Biļūnam savas ilgas par laimi uztic te noķert saullēktu atnākuši abiturienti un jaunlaulātie. Lietuviešu rakstnieka kaps ir kļuvis par vietu, kur, uzkāpjot augstā kalnā, dziļu pārdomu brīdī, mēs izlemjam dzīvot tā, lai mūsu mīļoto dzīve "būtu laimīga, ar rozēm un lilijām izpīta."
Anīkšču senie iedzīvotāji Ļudišķu kalnu saukuši par smilšu kalnu, Anīkšču "Sahāru", jo tas bijis pliks, bez kokiem un vējš smiltis pa to putinājis. Uz šī kalna uz augšu stiepjas Laimes gaisma. Kalnu viens vai ar viesiem bieži apmeklējis rakstnieks Antāns Žukausks-Vienolis un apbrīnojis ainavu, kas stiepjas tālu Anīkšču apkārtnē. Pēc tam viņš te izvēlējies vietu Jāņa Biļūna kapam.
