Tā ir Nemunēļa upes kreisajā krastā esošā dolomīta un ģipša atsegums. Biržu rajonā, Nemunēļa Radvilišķa pagasta esošā ģeoloģiskā dabas vērtība, ko veido devona perioda jūras un lagūnas izcelsmes ieži.
Nemunēļa tiešā tuvumā esošā atseguma augstums ir 5 metri, bet platums – 8 metri. Būtiska nozīme ir arī augšupejošai pusmetru platajai plaisai, kas ved uz alu 4,3 metru dziļumā. Šeit labi redzami savijušies dolomīta, ģipša un citu ģeoloģisko veidojumu slāņi. Nogāzes augšā atrodas veca karsta kritene ar 10-12 metru diametru, kas nolaižas līdz 2 ar pus metru dziļumā.
Ģeoloģiskā dabas vērtība ir leģendām apvīta. Kāds nostāsts vēsta, ka senos laikos tajā patvērumu atraduši vietējie iedzīvotāji, kuri bija nonākuši kungu nežēlastībā .
Cita leģenda stāsta: bieziem mežiem bagātajā Nemunēļa piekrastē, netālu no Velīķoņiem, kur skarainas egles savus zarus mērcēja upes straumē, kur kalmes un meldri dungoja savu bezgalīgo dziesmu, sensenos laikos augstā kalnā stāvējusi baznīca, kuras baltie torņi balstīja debesis, un klosteris. Kaimiņos, pašā baigākajā meža biezoknī savu mitekli ierīkoja velns. Viņš dienas pavadīja alā, bet nakts laikā gājis kārdināt mūkus. Nelabais izdomājis dažādas izdarības: tieši pusnaktī viņš iekāpis baznīcas tornī un sācis zvanīt baznīcas zvanus, baznīcā iededzis sveces, pārģērbies par sievieti un mēģinājis iekārdināt pat klostera priekšnieku. Mūki visādi aizsargājās pret nevēlamo kaimiņu. Vairākas stundas bez pārtraukuma mūki gulēja uz aukstajām baznīcas grīdām, katru dienu lūdza Dievu, visādi sevi šaustīja, taču nelabais bija neapturams.
Mūki zaudējuši pacietību un nolēmuši piebeigt velnu viņa paša alā. Apgādājušies ar kvēpekļiem, svēto ūdeni, nesot krustus un dziedot garīgās dziesmas, vienu dienu mūki ieradušies pie velna alas. Taču viņi neko nevarējuši nodarīt velnam, jo viņš bija ielīdis pašā alas dziļumā. Mūkiem tā arī nesanāca iecerētais. Dusmu pārņemts, tagad arī velns nolēmis tikt vaļā no kaimiņiem. Viņš ilgi kalis plānu, kā iznīcināt klosteri. Galu galā izdomājis un nolēmis rīkoties. Pusnaktī ierībējusies Leitišķu un apkārtnē esošo ciemu zeme. Rītā netāli no baznīcas un klostera jau vizēja ūdens. Mūki sapratuši, kas velnam padomā. Nu baznīcā gan dienu, gan nakti nerima garīgās dziesmas un lūgšanas. Taču nelabais tomēr īstenojis savu plānu. Svētdienas naktī izcēlās vētra. Vējš gāzis meža kokus piekrastē, Nemunēlis pārplūdis, uznācis baiss pērkona negaiss. Cilvēki saprata, ka velns pret mūkiem liek lietā visus savus spēkus.
No rīta uzlēkusī saule apspīdēja vien gludu ūdens virsmu tajā vietā, kur stāvējusi baznīca un klosteris. Tagad tur viļņoja ūdens. Ļaudis nedroši pulcējušies, lai apskatītu nogrimušā dievnama vietu. Arī mūsdienās, kad laiks ir rāms, ja labi ieskatās, cauri ūdens dzelmei varot redzēt nogrimušās baznīcas torņu virsotnes.
